Mēs esam tie, kas esam.
Pavisam nesen Talsos viesojās profesors Andris Buiķis ar lekciju „Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”. Pašu lekciju var iedalīt divās daļās: pirmajā daļā profesors Buiķis runāja par politiku un mūsdienu sabiedrības problēmām. Lekcijas otrajā daļā Buiķis runāja par Visumu, zinātni un, protams, torsionu laukiem. Lai arī tā iesākās diezgan cerīgi, profesors Buiķis pat necentās sevis pārstāvēto torsionu lauku teoriju atdalīt no pierādītām lietām. Neuzmanīgam klausītājam būtu bijis grūti saprast, kur beidzas zinātne un kur sākas pseidozinātne.
Buiķis pārstāv torsionu jeb vērpes lauku teoriju, ko astoņdesmitajos gados Anatolija Akimova un Genādija Šipova vadībā izvirzīja krievu fiziķi. Torsionu lauki esot informācijas lauki, kuriem nepiemīt enerģija (masa); to signāla intensitāte esot vienāda jebkurā attālumā no avota; to signālam piemītot augsta caurkļūšanas spēja un to signāla ātrums 10^9 reizes pārsniedz gaismas ātrumu. Šie krievu zinātnieki par torsionu lauku informācijas pārnesēju uzskata neitrīno. Neitrīno ir neitrālas elementārdaļiņas, kurām piemīt ļoti mazas miera masas. Neitrīno spēj kustēties tuvu gaismas ātrumam, bet nespēj to pārsniegt: tieši tāpēc neitrīno nevar būt informācijas pārnesējs torsionu lauku teorijā. Tie, kas fiziku mācījušies kaut pamatskolas līmenī, šo teoriju var apgāzt jau tagad.
„Ārzemju investori tiek krāpti!”, vēsta pirmā rindkopa mājaslapā torsionfraud.narod.ru. „Krievu krāpnieki meklē investīcijas savos pseidozinātniskajos torsionu lauku un torsionu tehnoloģiju projektos. Šie pseidozinātnieki sola uzbūvēt lidojošos torsionu šķīvīšus, torsionu komunikāciju ierīces un torsionu ieročus”.
1998. gada septembrī Krievijas zinātņu akadēmijas prezidijs nodibināja komisiju cīņai ar viltus zinātni un zinātnisko pētījumu falsifikāciju. Šo komisiju vadīja KZA akadēmiķis Edvards Krugļakovs un Nobela prēmijas laureāts fizikā (2003. gadā) Vitālijs Ginzburgs, kurš raksta:
“Fiziķi vairākās valstīs ir veikuši eksperimentus, kuros pierādīts, ka torsionu lauki neeksistē vai arī ir pārāk vāji pat priekš visjūtīgākajiem detektoriem. Tāpēc ir skaidrs, ka torsioni lauki nav praktiski pielietojami. Diemžēl, ir uzradušies šarlatāni, kas, apkrāpjot nezinošas militārpersonas un VDK darbiniekus, iegūst milzīgas naudas summas saviem “projektiem”. Mūsu komisija šos šarlatānus atmasko…”
Profesors Buiķis nodarbojas ar zinātnes diskreditēšanu, torsionu lauku teoriju saucot par pierādītu (citēju: „Torsionu laukiem apstiprinājums ir no Universa”) un izdomājot absurdas sazvērestību teorijas par to, kāpēc mums nav pieejamas uz torsionu laukiem balstītas tehnoloģijas (pasaules līderi tās slēpjot no mums). Protams, ka no sākuma smējās arī par Einšteinu, bet salīdzināt Buiķi ar Einšteinu ir, maigi sakot, nekorekti. Profesors Buiķis nav veicis nevienu oriģinālu pētījumu torsionu lauku jomā, tikai spekulējis ap šarlatānu – Šipova un Akimova - izvirzītajām teorijām.
Visvairāk mani uztrauc tas, cik lielu cieņu profesors Buiķis ir izpelnījies Latvijas sabiedrībā. Buiķis tiek uzskatīts par vienu no Latvijas gudrākajiem prātiem, kad, patiesībā, viņš pārstāv krāpniekus un pseidozinātni. Nebūt neapšaubu profesora spējas matemātikā, bet jāatceras tas, ka Buiķa zināšanas matemātikā nav tieši saistāmas kopā ar viņa zināšanām fizikā – tās ir divas atsevišķas nozares.
Nobeigumā, vēlos citēt daļu no žurnāla „Sakaru Pasaule” 2004. gada 33. numura raksta „Normālie un paranormālie sakari”, kura autors ir profesors Aivars Lorencs:
„Var jau apvainot zinātniekus konservatīvismā, var pārmest viņiem tolerances trūkumu pret teorētiskiem jaunievedumiem, kā to dara profesors A. Buiķis, taču nevar prasīt no zinātniekiem, lai viņi nekritiski akceptētu katru teorētisku novitāti un katru amatieriski realizēta eksperimenta secinājumu. Juristi, izvērtējot kādas personas vainu, vadās pēc principa - visas šaubas iztulkojamas par labu apsūdzētajam, bet zinātnieka attieksmi pret novitātēm izsaka princips - visas šaubas iztulkojamas par sliktu jaunajai teorijai, par sliktu neordināriem secinājumiem... Fizikālā vakuuma teorija, kuru G. Šipovs izstrādāja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, nav apstiprināta korekti nostādītos zinātniskos eksperimentos. Nedz signālu pārraide bez enerģijas patēriņa, nedz signālu izplatība ar bezgalīgu ātrumu nav apstiprināta eksakti izpildītu eksperimentu veidā. Tātad runāšana par kosmiskas informācijas banku, no kuras gaišreģi un pravieši lasa savus atzinumus un paredzējumus kā no grāmatas, vērtējama tikai kā zinātnes profanācijas mēģinājums. Visapšaubāmākais G. Šipova torsionu lauka teorijas secinājums ir apgalvojums, ka enerģijas nezūdamības likums nav spēkā. Diemžēl apgalvojuma ekstraordinārais raksturs nav uzskatāms par tā pareizības neapstrīdamu apliecinājumu.”
Ir vērts ieklausīties arī profesora Induļa Strazdiņa (Zinātnes Vēstnesis, 1998. gada 25. maijs) viedoklī:
“Izglītotam un garīgi patstāvīgam cilvēkam vajadzētu aktīvi pretoties jebkurai misticisma kultivēšanai un patiesu zināšanu noniecināšanai, kad tās tiek aizstātas ar surogātiem un aklu māņticību. Un it sevišķi jau tiem, kuri gatavojas kļūt par 21. gadsimta inženieriem! Kādēļ mums būtu jāizrāda iecietība pret veikliem krāpniekiem un "dvēseļu zvejotājiem", kuri saraksta grāmatu grāmatas, aicinādami visā nopietnībā iet atpakaļ no astronomijas uz astroloģiju, no matemātikas — uz numeroloģiju, no medicīnas — uz pūšļošanu, no ķīmijas uz alķīmiju?! Vai mobilizēsim ķīmiķus no jauna taisīt zeltu no māliem vai meklēt "filozofu akmeni"? Vai, pirms ķerties pie turbīnas vai tilta projektēšanas, inženierim ieteiksim vispirms aiziet pie kāršu licējas vai pazīlēt kafijas biezumos? Kā gan saprātīgs cilvēks lai nesmejas par priekšlikumu iegūt savu "liktenīgo skaitli", sareizinot viņa mājas un dzīvokļa numuru un klāt vēl pieskaitot kurpju numuru? Tādiem skaitļiem vēl piesaista nedēļas, krāsas, akmeņus, rakstura īpašības! Tas viss ir pilnīgi patvaļīgs, no gaisa grābts un neiztur ne mazāko zinātnisko kritiķu. Ticība šādiem māņiem ir tikai garīgas nevarības un sliktas gaumes demonstrēšana. Tikai ar pūļa lētticību un "brīnumu" kāri izskaidrojams tas, ka tādi klausītāju bari saskrēja uz nesenajām Maskavas fiziķu — sensāciju taisītāju — lekcijām. Uz savas "jaunās vakuuma teorijas" pamatiem un zinātnisku terminu kaudzes aizsegā šie vīri solīja ne tikai izveidot jaunu fiziku, bet arī radīt neierobežotas iespējas pasaules enerģētikā, ķīmijā, metalurģijā, visu slimību ārstēšanu un piedevām vēl "pārkāpt materiālās pasaules slieksni", t. i., pamatojumu jaunai reliģijai! Un visdīvaināk ir tas, ka atradās atsaucīgi ļaudis — pat no zinātnieku aprindām! — kuri ne vien organizēja šīs "viesizrādes", bet arī paši at plēstām mutēm noklausījās šo mistifikāciju, neizteikdami ne vienu kritisku piezīmi! Zinātnes pārvēršana par pseidozinātni ir jau rafinētāks mistikas kultivēšanas paveids. Taču starpību var saskatīt tās izplatīšanas metodēs. Tikai pseidozinātne cenšas ar tādu uzbāzību reklamēt savus "atklājumus", uzdodoties par pasaules "izskaidrotāju un glābēju". Nopietni zinātnieki tā nekad nedarīs, lai cik svarīgs būtu viņu sasniegums.”
Kā nopirkt kriptovalūtas - Bitcoin, Ethereum vai Litecoin?
Pirkšana Coinbase
Coinbase ir vienkārša un lietotājam draudzīga platforma, kas ļauj veikt darījumus ar Bitcoin, Ethereum un Litecoin valūtām. Reģistrējoties Coinbase caur adresi https://www.coinbase.com/join/598f619c6c9e6702421dce22, saņemsi 8€ bonusu, veicot pirkumu vismaz 90€ vērtībā.
Lai pabeigtu reģistrāciju, būs nepieciešams apliecināt savu identitāti, gan nofotogrāfējoties, gan augšupielādējot pases/ID kartes attēlu. To iespējams izdarīt ar datorā iebūvēto kameru (tīmekļa kameru) vai mobilā telefona palīdzību.
Vērtību plurālisms
Rīgā dzimušā filozofa Jesajas Berlina vērtību plurālisms paredz morālo uzskatu nesavietojamību un nesamērojamību. Apskatot brīvību un vienlīdzību nākas secināt, ka nav iespējams vienlaikus realizēt abu vērtību maksimumus, jo tie viens otru izslēdz. Lielākas grūtības gan sagādā tas, ka abas ir nesamērojamas – pēc nesavietojamības konstatēšanas nav iespējams noteikt kuru no vērtībām izvēlēties, jo nepastāv kopēja mēraukla, pēc kuras tās salīdzināt.
Nevar noliegt, ka šāds plurālisms ir identisks relatīvismam. Pēc pārmetumu uzklausīšanas, Berlins tos noraida un norāda, ka abus ļauj atšķirt tas, ka vērtību plurālisms atzīst universālu vērtību pastāvēšanu. Berlins konstatē, ka ikvienā kultūrā pastāvējušas vērtības, kuras veido cilvēces kodolu un ļauj vērtības dēvēt par cilvēciskām. Berlins apgalvo, ka ja kāds iesperšanu akmentiņam uzskatītu par tikpat vērtīgu nodarbi kā ģimenes nogalināšanu, nevar būt ne runas par abu rīcību motivējošo vērtību nesamērojamību, jo otrajā gadījumā pārkāptas cilvēku universālās vērtības un ir jārunā par šīs būtnes, kas acīmredzami nav cilvēks, nepieskaitāmību.
Universālās vērtības iezīmē pārējo vērtību robežas un pēc tām vadoties, varam izvēlēties, kuras vērtības pieņemt, nezaudējot savu cilvēciskumu. Berlina apgalvojums būtu uzmanības vērts, ja šīs universālās vērtības tiktu nosauktas un aprakstītas, kas ikvienam ļautu pārliecināties par to, vai plānotā rīcība iekļaujas cilvēcisko vērtību horizontā, kas ļautu neuztraukties par pārstāšanu būt cilvēkam.
Šķiet, ka plurālisma vājumu bez universālo vērtību identificēšanas saprot arī Berlins, precizējot, ka patiesībā plurālisma atslēga ir fakts, ka vispār varam izprast citu vērtības. Berlins uzskata, ka šī spēja ir universāla un nodrošina plurālisma objektivitāti un to, ka tā balstīta intuitīvā iztēlē, neuzskata par trūkumu. Objektivitāti nodrošina indivīda subjektīvā izpratne, par kuras pareizību nav iespējams pārliecināties objektīvi.
Manuprāt, augstākminētais pārstāsts uzskatāmi norāda uz vērtību plurālisma ļodzīgajiem pamatiem – attiecīgā indivīda spēju iztēloties kādu kultūru, kas, lai arī cik neprecīza, būs jāatzīst par objektīvu un pareizu. Neskatoties uz Berlina pūliņiem, vērtību plurālisms joprojām nepalīdzēs pieņemt lēmumu, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā, taču joprojām būs normatīvs, jo norādīs, kādus lēmumus pieņemt nedrīkst, balstoties nepierādītā uzskatā par to, ka tā darīt nepiedien, jo tā nekad nav rīkojusies neviena cita kultūra.
Lai vai kā, man šķiet, ka Berlina vērtību plurālismu ir iespējams precizēt un padarīt imūnu pret relatīvisma kritiku, uz tā pamatiem veidojot metaētisku ietvaru, kurā analizēt veselas vērtību sistēmas. Pirmkārt būtu jānorāda, ka ietvars darbojas ar tiem morāles konceptiem, ar kuriem identificējamies ikdienā, kas, manuprāt, ir veselas vērtību, normu un uzskatu sistēmas, kā piemēram (1) kristiešu, (2) dabas draugu, (3) libertāriešu, (4) utilitāristu. Katrs no šiem konceptiem, piemēram, paredz kādas specifiskas rīcības ierobežojumus, kurus visdrīzāk iespējams aprakstīt tā, lai tie būtu piemēroti ievietošanai ietvarā, kas savukārt ļautu veikt to savstarpēju samērošanu. Ietvars paredzētu vairākas sadaļas, viena no kurām varētu būt „ētiskās sistēmas pamatojums” – (1) jārīkojas tā, kā rakstīts Bībelē, jo tā rakstīts Bībelē; (2) jārīkojas tā, lai pēc iespējas lielāku labumu gūtu Zeme, jo tā ir pati svarīgākā; (3) jārīkojas tā, lai vairotu citu tiesības rīkoties tā, kā viņiem tīk; (4) jārīkojas tā, lai nodrošinātu labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Nonākot konkrētā situācijā, piemēram tādā, kurā jāizvēlas starp piecu koku vai trīs cilvēku glābšanu, būtu iespējams izvērtēt, vai plānotā rīcība nebūs pretrunā ar iepriekšpieņemto vērtību sistēmu.
Jāpatur prātā, ka ietvars nepretendētu un pilnīgi precīzu atbilžu sniegšanu, rēķinoties ar to, ka dotās situācijas ne vienmēr būtu iespējams pietiekami precīzi aprakstīt. Gala lēmums, kā rīkoties attiecīgajā situācijā, jebkurā gadījumā būs jāpieņem indivīdam, un, kā norādījis Berlins, zināms morālais risks vienmēr ir neizbēgams, taču šāds ietvars ilgtermiņā palīdzētu apzināties savas rīcības cēloņus un kļūt konsekventākiem lēmumu pieņemšanā, ļaujot izdarīt sevis izvēlētajai pārliecībai atbilstošus spriedumus un šādi atklāt sev piemītošās vērtības, kuras varētu definēt kā kādu specifisku rīcību līdzīgās situācijās.