Rīgā dzimušā filozofa Jesajas Berlina vērtību plurālisms paredz morālo uzskatu nesavietojamību un nesamērojamību. Apskatot brīvību un vienlīdzību nākas secināt, ka nav iespējams vienlaikus realizēt abu vērtību maksimumus, jo tie viens otru izslēdz. Lielākas grūtības gan sagādā tas, ka abas ir nesamērojamas – pēc nesavietojamības konstatēšanas nav iespējams noteikt kuru no vērtībām izvēlēties, jo nepastāv kopēja mēraukla, pēc kuras tās salīdzināt.
Nevar noliegt, ka šāds plurālisms ir identisks relatīvismam. Pēc pārmetumu uzklausīšanas, Berlins tos noraida un norāda, ka abus ļauj atšķirt tas, ka vērtību plurālisms atzīst universālu vērtību pastāvēšanu. Berlins konstatē, ka ikvienā kultūrā pastāvējušas vērtības, kuras veido cilvēces kodolu un ļauj vērtības dēvēt par cilvēciskām. Berlins apgalvo, ka ja kāds iesperšanu akmentiņam uzskatītu par tikpat vērtīgu nodarbi kā ģimenes nogalināšanu, nevar būt ne runas par abu rīcību motivējošo vērtību nesamērojamību, jo otrajā gadījumā pārkāptas cilvēku universālās vērtības un ir jārunā par šīs būtnes, kas acīmredzami nav cilvēks, nepieskaitāmību.
Universālās vērtības iezīmē pārējo vērtību robežas un pēc tām vadoties, varam izvēlēties, kuras vērtības pieņemt, nezaudējot savu cilvēciskumu. Berlina apgalvojums būtu uzmanības vērts, ja šīs universālās vērtības tiktu nosauktas un aprakstītas, kas ikvienam ļautu pārliecināties par to, vai plānotā rīcība iekļaujas cilvēcisko vērtību horizontā, kas ļautu neuztraukties par pārstāšanu būt cilvēkam.
Šķiet, ka plurālisma vājumu bez universālo vērtību identificēšanas saprot arī Berlins, precizējot, ka patiesībā plurālisma atslēga ir fakts, ka vispār varam izprast citu vērtības. Berlins uzskata, ka šī spēja ir universāla un nodrošina plurālisma objektivitāti un to, ka tā balstīta intuitīvā iztēlē, neuzskata par trūkumu. Objektivitāti nodrošina indivīda subjektīvā izpratne, par kuras pareizību nav iespējams pārliecināties objektīvi.
Manuprāt, augstākminētais pārstāsts uzskatāmi norāda uz vērtību plurālisma ļodzīgajiem pamatiem – attiecīgā indivīda spēju iztēloties kādu kultūru, kas, lai arī cik neprecīza, būs jāatzīst par objektīvu un pareizu. Neskatoties uz Berlina pūliņiem, vērtību plurālisms joprojām nepalīdzēs pieņemt lēmumu, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā, taču joprojām būs normatīvs, jo norādīs, kādus lēmumus pieņemt nedrīkst, balstoties nepierādītā uzskatā par to, ka tā darīt nepiedien, jo tā nekad nav rīkojusies neviena cita kultūra.
Lai vai kā, man šķiet, ka Berlina vērtību plurālismu ir iespējams precizēt un padarīt imūnu pret relatīvisma kritiku, uz tā pamatiem veidojot metaētisku ietvaru, kurā analizēt veselas vērtību sistēmas. Pirmkārt būtu jānorāda, ka ietvars darbojas ar tiem morāles konceptiem, ar kuriem identificējamies ikdienā, kas, manuprāt, ir veselas vērtību, normu un uzskatu sistēmas, kā piemēram (1) kristiešu, (2) dabas draugu, (3) libertāriešu, (4) utilitāristu. Katrs no šiem konceptiem, piemēram, paredz kādas specifiskas rīcības ierobežojumus, kurus visdrīzāk iespējams aprakstīt tā, lai tie būtu piemēroti ievietošanai ietvarā, kas savukārt ļautu veikt to savstarpēju samērošanu. Ietvars paredzētu vairākas sadaļas, viena no kurām varētu būt „ētiskās sistēmas pamatojums” – (1) jārīkojas tā, kā rakstīts Bībelē, jo tā rakstīts Bībelē; (2) jārīkojas tā, lai pēc iespējas lielāku labumu gūtu Zeme, jo tā ir pati svarīgākā; (3) jārīkojas tā, lai vairotu citu tiesības rīkoties tā, kā viņiem tīk; (4) jārīkojas tā, lai nodrošinātu labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Nonākot konkrētā situācijā, piemēram tādā, kurā jāizvēlas starp piecu koku vai trīs cilvēku glābšanu, būtu iespējams izvērtēt, vai plānotā rīcība nebūs pretrunā ar iepriekšpieņemto vērtību sistēmu.
Jāpatur prātā, ka ietvars nepretendētu un pilnīgi precīzu atbilžu sniegšanu, rēķinoties ar to, ka dotās situācijas ne vienmēr būtu iespējams pietiekami precīzi aprakstīt. Gala lēmums, kā rīkoties attiecīgajā situācijā, jebkurā gadījumā būs jāpieņem indivīdam, un, kā norādījis Berlins, zināms morālais risks vienmēr ir neizbēgams, taču šāds ietvars ilgtermiņā palīdzētu apzināties savas rīcības cēloņus un kļūt konsekventākiem lēmumu pieņemšanā, ļaujot izdarīt sevis izvēlētajai pārliecībai atbilstošus spriedumus un šādi atklāt sev piemītošās vērtības, kuras varētu definēt kā kādu specifisku rīcību līdzīgās situācijās.